Resiliences jeb Dzīvesspēka pieeja

134343322
Kopienas jauniešu radošā centra darbībā tiek īstenota dzīvesspēka (angl.-dzīvesspēks) pieeja. Šī pieeja ir radusies balstoties uz pētījumiem par to, kā cilvēki tiek galā ar traumatiskiem pārdzīvojumiem. Tā rāda, ka traumu pārdzīvošana ir individuāla un ir atkarīga no cilvēka attiecībām ar citiem, no ģimenes atbalsta, sabiedrības atbalsta sistēmas u.c. Vienlaicīgi šie pētījumi rāda, ka cilvēki pēc traumām visbiežāk ar sevi tomēr tiek galā. Taču ir arī cilvēki, kuri visu savu dzīvi nēsā pārdzīvoto traumu rētas un nespēj turpināt dzīvot uz priekšu, kas maldīgi veido gana izplatītu profesionālu apgalvojumu, ka vardarbības upuris bērnībā ir viens problemātisks pieaugušais, vai nu kā varmāka vai no jauna upuris, tomēr drīzāk jau cilvēks, kuram ir nepieciešama palīdzība. Ir pētījumi, kas rāda, ka vairāk kā divas trešdaļas no varmākām, noziedzniekiem, bērnībā ir bijuši vardarbības upuri un cietuši vienā vai citādā veidā, bet ir pētījumi, kas savukārt rāda, ka pieci no sešiem (Felitti et al.,1998, Browne, Hamilton-Giachritsis & Vettor, 2007, Falshaw, Browne, 1997, 2002) vardarbības upuriem bērnībā nekļūst par varmākām pieaugušo dzīves laikā.
Dzīvesspēka teorija ir samērā jauna teorija, kas pēdējās desmitgades laikā „iedvesmo un vada” palīdzības sniegšanas procesu bērniem un jauniešiem visā pasaulē. Profesionālajā plānā notiek diskusija par to, kas tad ir dzīvesspēks un no kā tas ir atkarīgs, t.i., kādi ir dzīvesspēka faktori. Visplašākais jēdziena dzīvesspēks skaidrojums ir sekojošs – „pozitīva adaptācija ekstrēmi grūtos apstākļos, pēc traumas pārvarēšanas, kas „vienlaikus veicina adaptācijas spēju pieaugumu” (Rutter1985; Garmezy1985; Masten and Coatsworth1998).
Resiliences pieeja uzlūko cilvēku kā vienotu veselumu, tajā:
 Personība ir definēta kā unikāla – personības iezīmes, talants un iespējas ir pievienotas, lai radītu spēku;
 Konsultēšana ir centrēta uz iespējām, un nevis uz problem;
 Personīgais stāsts ir unikāls, tas ļauj iepazīt cilvēku;
 Traumatisms bērnībā ir prognozējams. Tas var pavājināt vai stiprināt cilvēku.
Dzīvesspēka resurss ir visiem neatkarīgi no traumas dziļuma. Mūsu uzdevums to aktivizēt saprotot, ka „trauma neesmu es pats, bet tas, ko es esmu pieredzējis. Pieredze dara mani bagātāku, tā ir iespēja man palīdzēt otram».

Dzīvesspēka pieejas būtība
Ko nozīmē dzīvesspēka pieeja, pieeja ar dzīvesspēku? Vai tā ir kāda jauna skola par saprašanu un intervenci, jauna darba metodoloģija vai kas cits?
1.Dzīvesspēka pieeja ir drīzāk uzstādījums/ticība, attiecības, saprašana.
Šī pieeja sastāv no uzstādījumu, attiecību, vērtību kompleksa, kuras centrā ir koncepcija, ka cilvēku spējas, to kapacitāte tikt galā ir lielāka, nekā mēs domājam, un palīdzēšanas uzdevums ir palīdzēt cilvēkam mobilizēt savus resursus un tikt pašam galā ar problēmu. Citiem vārdiem sakot, palīdzot, mēs pamatā neinteresējamies par problēmu, bet par resursiem, un stiprajām cilvēka pusēm..
Dzīvesspēks atļauj skatīties un attiekties pret cilvēku, kas ir pārdzīvojis smagu dzīves negadījumu, kā pret personību, kā pret cilvēcisku būtni, bet nevis upuri. Nepieciešamība atbalstīt dzīvesspēku cilvēkā, t.i., viņa pilno kapacitāti traumas pārvarēšanā, mūs liek viņu uztvert kā subjektu, kas veido savas attiecības ar citiem, bet nevis kā cilvēku ar problēmām, varmācības upuri, kas bieži notiek palīdzošo profesiju praksē.
2.Eklektiskā pieeja
Svarīgi ir atzīmēt, ka dzīvesspēka pieeja kā ideju un zināšanu sistēma, kas orientēta uz intervenci, pamatojas uz pētījumiem un zināšanām no dažādām teorētiskām skolām un novirzieniem, kas to veido par eklektisku pieeju, kas „aizņemās” un „ sintezē” resursus no visām cilvēku zināšanām. Tas atver telpu diskusijām un meklē atbildes no dažādiem uzskatu viedokļiem, pieņemot, ka cilvēciskā būtne un viņa attiecības ar pasauli ir sarežģīta matērija, pēc definīcjas, ļoti iespējams, līdz galam neizpētīta.
Intervences plānā eklektika izpaužas pašā dzīvesspēka terapijas saprašanā, un tā ir speciālistu komandas darba saprašana un sistēmiska pieeja, kas atbalsta visu ģimeni, un kas pieskarās sociālajiem, psiho-sociālajiem un psiho-terapeitiskiem aspektiem.
3. Jauna saprašana par cilvēka stiprajām pusēm
Jaunā saprašana par cilvēka stiprajām pusēm un to mobilizēšanu ir tajā, ka tai jāpalīdz cilvēkam pašam tās atklāt. Ar šo pieeju darba princips ar stiprajām pusēm atrod jēgu saprašanā, ka šīs stiprās puses ir individuālas, ka mēs nerunājam par stipro un vājo pretstatu, bet spēju katru pusi redzēt kā stipru. Dzīvesspēka speciālisti pievēršās problēmas izskatīšanai kā iespējai, atrisinājuma meklēšanai, izmantojot pašu problēmu, pat vēl vairāk, – viņi to izskata kā spēka avotu. Strādājot ar cilvēkiem, kuri ir pārdzīvojuši nopietnus pārbaudījumus, interese tiek vērsta tieši uz to, kādā veidā, ar kādu kapacitāti un kadām spējām ir pārvarēti pārbaudījumi, un nevis uz pašu pārbaudījumu.
4. Dzīvesspēka pieeja ir darbības, intervences pieeja. Tieši cenšanās kaut ko darīt, bet ne tikai apsekot un analizēt, nosaka šo pieeju piemērotu sociāli-pedagoģiskam darbam. Metodes dzīvesspēka veicināšanai ir dažādas- saruna, radošas nodarbes, kopā būšana un darīšana